Volfšmita muižiņas ledus pagrabs

Volfšmita muižiņas apbūvē atrodams 18. gs. ledus pagrabs, kas veidots pēc termosa principa – zemes slāņa uzbērums pasargā iekšpusi no apkārtējās vides temperatūras, vidū tiek iekrauts ledus, bet gar ārsienu izveidota brīva telpa produktu uzglabāšanai vēsumā. Muižiņa vairākkārt mainījusi īpašniekus un nosaukumus, agrāk tā bijusi Zasu muižas vēsturiskais centrs, bet 1926. gadā Volfšmitu dzimtas mantinieki to pārdod valstij un īpašums nodots LU Botāniskajam dārzam.

2008. gadā notikusi inventarizācija, bet pētniecības darbus veicis arhitekts Pēteris Blūms. Izpētē noskaidrots, ka jau 1796. gadā kartē redzama, domājams, minētā pagraba būve. Izsenis ziemas mēnešos no tuvējām ūdenstilpēm sakraušanai ledus pagrabos tika zāģēti ledus gabali. Sākotnēji šim mērķim kalpoja vienkāršākas ledus bedres, virszemes ledus būdas vai ledus nojumes.

Par ledus pagrabu sauc puspagraba telpu, kas izveidota ar īpašu struktūru un paredzēta ledus uzglabāšanai visu vasaru. Šādi pagrabi no 17. gs. beigām veidoti vācu pilīs un muižās. 18. gs. veikti tehniski uzlabojumi, kā arī ticis domāts par to arhitektonisko noformējumu, lai tie iekļautos dārza vai parka arhitektūrā. Parasti ledus pagrabus būvēja ēnainā vietā un, ja iespējams, esošā reljefa augstākajā punktā, lai samazinātu gruntsūdeņu ietekmi. Pamatā ir princips telpu atdalīt no vides ar materiāliem, kas slikti vada siltumu. Sienām un jumtam jābūt izolētiem no saules un augsnes siltuma, vēlams to veidot ar dubultām sienām, starp tām esošo telpu piepildot ar kūdru, zāģu skaidām vai sūnām.

Volfšmita muižiņas pagrabs pašlaik saglabājies bez lielām izmaiņām. Līdz mehāniskās saldēšanas tehnoloģiju ieviešanai, kas aizsākās ap 1873. gadu, ar mākslīgo saldēšanu, dubultās sienas ledus pagrabiem joprojām bija vispiemērotākās sistēmas ledus uzglabāšanai.

Par visiem 2022. gada Eiropas kultūras mantojuma dienu objektiem pieejams digitālais buklets.