Akadēmiskais centrs
Pavasarī pati pirmā uzzied pavasara burvjlazda Hamamelis vernalis pie Palmu mājas. Dažus desmitus metrus tālāk, pāri dīķītim, pašlaik zied Virdžīnijas burvjlazda Hamamelis virginiana. Kopā ar dažiem vēlīniem rododendriem tas ir šī gada pēdējais ziedošais krūms. Burvjlazda ir uzziedējusi tūdaļ pēc lapu nobiršanas, un kā ierasts, tas notiek oktobrī vai novembrī. Ziediem ir neparasta uzbūve – tie aug pušķīšos ar garenām, izlocītām vainaglapām dzeltenīgā krāsā.
Atšķirībā no lazdām, burvjlazdu augļi nav rieksti, bet neēdamas koksnainas pogaļas. Spožas, melnas sēklas, pogaļai strauji atveroties, tiek tālu izsviestas. Pašlaik starp ziediem var manīt pagājušā gada pogaļas, kas jau ir tukšas.
Savvaļā krūms aug Ziemeļamerikas ZA daļā, tur jau gadsimtiem ilgi izmanto burvjlazdu lapu un mizas antiseptiskās un pretiekaisuma īpašības. Latvijā burvjlazdu sugas un šķirnes pārsvarā tiek audzētas kolekcionāru dārzos kā košs akcents agri pavasarī un rudens noslēgumā.
Kļavas jau savu zeltu pamazām nomet, un ar spilgti dzelteno lapojumu izceļas divdaivu ginks Ginkgo biloba. Ginks ir pazīstams, kā viena no senākajām, reliktajām koku sugām, kas joprojām sastopama uz zemes, un kā ilgdzīvotājs, sasniedzot 2 līdz 3 tūkstošus gadu vecumu. Dārzā esošie koki vēl ir jauni un vidēja auguma. Lapu plātnēm galotnes vidū ir šķēlums, kas to dala 2 daivās - no tā arī cēlies sugas nosaukums.
Savvaļā ginks aug tikai dažu desmitu hektāru platībā Austrumķīnā Temusas kalna nogāzēs, toties to plaši kultivē Ķīnā, Japānā un Korejā tempļu birzīs, arī ielu alejās. Eiropā no Japānas pirmo reizi ginks ir ievests 1727. gadā Utrehtas botāniskajā dārzā Holandē, kur joprojām aug viens no tā laika kokiem (Mauriņš, Zvirgzds, 2006). https://www.uu.nl/en/utrecht-university-botanic-gardens/about-us/history
