Akadēmiskais centrs
Rūgtais arbūzs Citrullus colocynthis aug Ārstniecības augu un Augu sistemātikas ekspozīcijās. Savvaļā tas izplatīts Ziemeļāfrikā, Indijā un Arābijā smilšu tuksnešos un ir pielāgojies augstai gaisa temperatūrai un zemam nokrišņu daudzumam.
Rūgtais arbūzs aug līdzīgi kā citi ķirbju dzimtas augi ar gariem, ložņājošiem stublājiem, zied dzelteniem ziediem, bet vasaras beigās aizmetas augļi – tie ir tumši zaļi ar gaišām vai dzeltenām svītrām. Vizuāli tie atgādina villaino arbūzu Citrullus lanatus, tikai ir daudz mazāki un nepārsniedz 10 cm diametrā. Katram augam savvaļā var aizmesties līdz pat 30 augļiem, bet mūsu kolekcijā lielākā raža ir bijusi 9. Zaļā miza slēpj sulīgu, porainu mīkstumu, kas ir gaiši dzeltens, bālgans nevis arbūziem raksturīgajā sārtajā krāsā.
Galvenais, kas rūgto arbūzu atšķir no citiem, gardajiem ķirbju dzimtas radiniekiem, ir rūgtā garša. To izraisa ķīmiskas vielas kukurbitacīni – alkaloīdi, kuru uzdevums ir pasargāt augu no apēšanas. Šis pašaizsardzības mehānisms darbojas arī gurķos, kas, augot uz lauka nepietiekamā mitrumā, kļūst rūgti. Ja rūgto arbūzu par spīti garšai tomēr izdodas apēst, ķīmiskās vielas var izraisīt stipras vēdergraizes un pat nāvējošu saindēšanos.
Savā dabiskajā areālā arābu un indiešu homeopāti rūgto arbūzu prot izmantot kā antibakteriālu un pretiekaisuma līdzekli, ārstēt čūsku kodumus, skorpionu dzēlienus, diabētu, audzējus.
Tuksneša beduīni un atsevišķos štatos Indijā cep īpašu maizi no rūgtā arbūza sēklām, kurās nav toksisko vielu. Sēklas vairākkārtīgi skalo sālsūdenī vai uz vairākām nedēļām ierok smiltīs un pārkaisa ar sāli, lai atbrīvotos no rūgtā mīkstuma. Izžuvušās sēklas samaļ miltos un gatavo maizi. Kā uzkodu izmanto arī lobītas, apgrauzdētas sēklas.
LU Botāniskā dārza Ārstniecības augu ekspozīcijā ir vairāk nekā 300 sugas. Tie ir augi, kuru izmantošana ārstniecībā ir zinātniski pamatoti vai arī tos pielieto tautas medicīnā. Augu ietekmi uz veselību izraisa tajos sastopamās vielas: vitamīni, ēteriskās eļļas, miecvielas, rūgtvielas, alkaloīdi un citas. Tās iedarbojas uz cilvēka organismu, kā arī uz dažādiem slimību izraisītājiem – vīrusiem, baktērijām un mikroskopiskajām sēnēm, kavējot to attīstību vai tās iznīcinot.
